Ijabs / Ijabs Politikas teorija

Pirmie soli
1. Auflage 2017
ISBN: 978-9934-8-6643-2
Verlag: Lasitava
Format: EPUB
Kopierschutz: 0 - No protection

E-Book, Latvian, Deutsch, 280 Seiten

'Dr. Ivara Ijaba gramata ir lielisks ievads politikas teorija. Autoram ir izdevies labi argumentets, viegli un interesanti lasams parskats par galvenajiem pamatjautajumiem un petniecibas objektiem, ar ko nodarbojas politikas zinatne - valsti, naciju, demokratiju, suverenitati, legitimitati, identitati, taisnigumu un citiem.

Politiskajai zinatnei ir raksturigi, ka tas priekšmets un skaidrojumi liela mera ir atkarigi no konkretas teorijas, kuru attiecigais zinatnieks parstav. Šeit Dr. Ijabs koncentreti izklasta svarigakas un ietekmigas teorijas un to politikas skaidrojumus, un neuzkritoši dod tiem ari savu vertejumu. Gramata sniedz labi strukturetu ieskatu par daudzveidigajiem un parasti pretrunigajiem musdienu teoretiskajiem priekšstatiem par politiku - un tas, savukart, ir labs pamats realas politikas labakai izpratnei un praksei.

Šis darbs bus noderigs ne tikai politikas zinatnes studentiem, bet ari jebkuram politika ieinteresetam pilsonim, kurš izjut atbildibu par savu valsti un taja notiekošajiem politiskajiem procesiem.'

Egils Levits
Jurists un politologs
Eiropas Savienibas tiesas tiesnesis 

Autoren/Hrsg.

Ijabs, Ivars

Leseproben

Ievads

Padomju laiku izskana, kad es vel macijos Rigas 6. vidusskola, musu klasi “profesionalas orientacijas” ietvaros reizem vadaja pa dažadiem Grizinkalna apkaimes uznemumiem. Mes pabijam konditorejas fabrika “Staburadze”, ko tolaik deveja par “17. juniju”, zivju rupnica “Kaija”, Grizinkalna stikla rupnica, “Rigas filca” Lienes iela un tamlidzigas vietas. Kopš ta laika es aptuveni zinu, ka taisa lustru abažurus, cepures un zivju konservus, ka cep “Selgas” cepumus un tortes “Cielavina”. Ne jau visas detalas, protams. Tacu kaut kads priekšstats man tomer ir.

Šis gramatinas noluks ir lidzigs. Tas uzdevums ir iepazistinat lasitaju ar kadu zinatnisku “uznemumu”, kura pasaule darbojas daudzi cilveki, proti, ar politikas teoriju. Tie, jasaka, lielakoties ir divaini cilveki. Vini visa sava darba muža garuma cenšas noskaidrot škietami pašsaprotamas lietas. Piemeram, kas ir taisnigums? Kas ir jadara un kas nav jadara valstij? Vai vairakuma vara demokratija ir neierobežota? Uz kadam tiesibam drikstetu pretendet imigranti? Vai valstu suverenitatei musdienas vel ir kada nozime? Lielais vairums cilveku par šiem jautajumiem neaizdomajas un, neraugoties uz to, dzivo tiri laimigi. Politikas teoretiki turpreti ir centušies tos analizet sistematiski un rupigi, aizpildot ar šim analizem tukstošiem gramatu un žurnalu rakstu. Turklat šos divainus reizem atbalsta valsts, universitates un citi labveli, laujot viniem gadu desmitiem ilgi nodarboties ar divainiem jautajumiem, piemeram, “ka savienot brivibu ar vienlidzibu?” vai “kados gadijumos karš ir taisnigs?”.

Institucionali politikas teorijai visbiežak tiek ieradita vieta kaut kur politikas zinatnes jeb politologijas tuvuma. Tas ir daleji pareizi, ciktal politikas teorija cenšas noskaidrot visparigas politikas likumsakaribas, balstoties empiriskos petijumos, ko veic kolegi politologi. Tomer biežak politikas teorijas celi krustojas ar citam nozarem. Tas ir vairak “normativas” nozares, kas pirms socialas realitates petišanas vispirms velas ieviest zinamu skaidribu musu domašana par šo realitati. Tadas politikas teorijas radinieces ir: pirmkart, filosofija, jo ipaši morales filosofija, un, otrkart, tiesibu zinatne, jo ipaši konstitucionalas tiesibas un cilvektiesibas. Šaja zina politikas teorija nodarbojas ne tikai ar to, kas “ir”, bet ari ar to, kam “jabut”. Reali pastavošas valstis bieži ir netaisnigas. Tomer tas neatbrivo no vajadzibas atbildet uz jautajumu, kadai butu jabut taisnigai valstij.

Tomer politikas teorija nebut nav tiri abstrakta nodarbe, ar ko var atlauties nodarboties labi apmaksati dikdieni dažas elitaras universitates. Gluži preteji, politikas teorijai ir krietni plašaks pielietojums. Jasak ar to, ka vairuma attistito musdienu valstu valda nerakstits pienemums, ka politikai butu jabut apjegtai ricibai. Lai gan to ne vienmer izdodas panakt, tomer ir loti velams, lai cilveki politika zinatu, ko vini dara un runa. Viniem ir velams zinat nozimi tiem vardiem, ko vini lieto, turklat visiem procesa dalibniekiem jacenšas tos lietot viena un taja paša nozime. Tad bus iespejams ari atbildet par darbiem. Protams, tas bieži ir un paliek tikai ideals – tomer šis ideals ir ari praktisks orientieris. Preteja gadijuma nekada sapratiga politika nebus iespejama.

Politikas teorija šaja pamata limeni ir sistematiska refleksija par jedzieniem, ko lietojam sava politiskaja ikdiena. Protams, ta var but vajadziga vienigi tiem, kas redz politika cilveka apjegtu, sapratigu ricibu. Ja domajam, ka politika vispirms ir vieta, kur izpausties iracionaliem instinktiem, masu bailem, kolektivam ekstazem un histerijam, jebkura refleksija mums tikai trauces. Isi sakot, politikas teorija nav risinajums visam praktiskam problemam. Ta ir vienigi darbariks tiem, kas politika velas saprast, ko dara. Tomer ta nav noderiga tikai tiem, kas darbojas politika “profesionali”, proti, ienem amatus, sanem algu un taisa taja karjeru. Politika ka apjegta aktivitate ne mazak ir vajadziga pilsoniem, kas velas politiku saprast no “pateretaja” gala. Daudzi politikas teoretiki ir uzstajušies ka valdnieku padomdeveji. Zinams, Makjavelli centas dot padomus Lorenco di Medici, Deni Didro – Katrinai Lielajai, ari musdienas šadu ambiciju nav mazums. Tomer ista politikas teorijas auditorija vienmer ir bijuši tie pilsoni, kas velas apjegt politika notiekošo un savu vietu taja.

Lidzas tam politikas teorijai ir vel virkne citu funkciju. Ta politikas teorija sniedz loti praktisku labumu politikas veidotajiem. Saprotot, kadi tieši ir musu pienakumi pret nakamajam paaudzem, mes varam izveidot sakarigas “ilgtspejigas attistibas” programmas. Adekvata izpratne par demokratiju lauj mums savlaicigi noverst tas principu (piemeram, varda un pulcešanas brivibas) launpratigu izmantošanu. Taisniguma teorijas lauj mums pienemt izsvertus lemumus par to, kur sakas un beidzas diskriminacija. Šaja zina politikas teorija dod mums iespeju orienteties jautajumos, kur lemumu pienemeji bieži apmaldas trijas priedes, beigu beigas pienemot patvaligus, nelogiskus lemumus. Isi sakot, politikas teorija noder efektiva politiska darba.

Politikas teorija bieži nodarbojas ar dažadu pagatnes autoru interpretacijam – no Platona lidz Marksam, no Loka lidz Habermasam. Ta varetu likties tukša laika škiešana. Galu gala, kada starpiba, ko tur domajis kads sirms virs pirms trissimt gadiem? Tomer šadi tiek noniecinata kada svariga politikas teorijas funkcija. Klasisku tekstu analize mums liek labak saprast pašiem sevi sava sabiedriba, sava vesturiskaja konteksta. Idejas un kategorijas, kadas mes šodien domajam par politiku, ir atspogulotas virkne klasisku politikas teorijas tekstu – no Platona “Valsts” lidz Hobsa “Leviatanam”, no Monteskje “Par likumu garu” lidz Milla “Par brivibu”. Šo tekstu interpretacija musdienas, musdienu pienemumu un interešu gaisma spej mums daudz pavestit gan par mums pašiem, gan par musu vesturisko situaciju.

Politikas teorija mums sniedz ari prizmu kritiskai politikas uztverei. Ta ir ne vien politiskas realitates apraksts, bet gan tas parveidošanas un uzlabošanas instruments. Ta liek mums parvertet pašiem savas parliecibas par labo un taisnigo. Piemeram: ja reiz mes Rietumos tik augstu vertejam taisnigumu, tad kadel tik netaisnigi izturamies pret citiem pasaules regioniem? Vai: ja mums ir tik svarigas cilvektiesibas, kadel mes bieži liekam saviem lidzcilvekiem dzivot lopiska, degradejoša nabadziba? Daudzi politikas teorijas teksti ir sacereti kritiska noluka, lai paraditu, ka pastavošas socialas attiecibas ir netaisnigas un absurdas.

Šis gramatas uzdevums ir iepazistinat lasitaju ar politikas teorijas pamatjedzieniem un galvenajam problemam. Lai paveiktu šo uzdevumu, es esmu apzinati izvairijies iet pa divam iestaigatam (lai neteiktu – izbradatam) tacinam. Pirma no tam ir “vesturiska” pieeja. Tas ietvaros visbiežak tiek stastita savdabiga “saga”, kas sakas ar Herakleitu senaja Griekija un beidzas ar Roulzu musdienu Amerika vai Bodrijaru musdienu Francija. Te, gluži ka “Tronu speles”, katra jauna sezona paradas jauni varoni: “idealistiskais” Platons un “realistiskais” Aristotelis, “pesimistiskais” Augustins un “optimistiskais” Akvinas Toms, “ciniskais” Makjavelli un “dievbijigais” Erasms, “sliktais” Hobss un “labais” Loks, “totalitarais” Ruso un “pragmatiskais” Monteskje, un ta talak. Šada pieeja politikas teorija, manuprat, ir pilnigi bezjedziga. Lasitajs te visbiežak tiek mudinats iegaumet uzvardus, nevis nopietni domat par argumentiem un problemam, ko attiecigie domataji apsprieduši savos darbos. Turklat šada pieeja rada iluzoru kompetenci, maldigu parliecibu, ka lasitajam tagad ir iespejams spriest par Kantu, Hegeli vai Platonu, pašam nemaz nelasot vinu darbus. Vel vairak – esmu pilnigi drošs, ka ari...